Pārdomu un izvērtēšanas laiks…

Pagājis jau gandrīz gads kopš mana pēdējā bloga ieraksta. Pat nemanīju, kā laiks ir paskrējis. Varbūt nebija laika? Varbūt nebija ko teikt? Tagad pat pašam tā grūti noformulēt, kāpēc esmu bijis tik slinks rakstītājs.  Bet pēdējo dienu notikumi ir rosinājuši izteikties daudzus, arī mani.

Vispirms gribētu pievienoties visiem, kas sēro par Zolitūdes traģēdiju, un izteikt visdziļāko līdzjūtību cietušajiem un bojā gājušo tuviniekiem. Īpaši mana bijušā kursa biedra, profesionāla uginsdzēsēja un glābēja Viļņa Šteinīša tuviniekiem un draugiem.

Šobrīd atkal laikam ir iestājies brīdis, kad gribās ko teikt, bet trūkst vārdu. Man nav pilnīgi nekādas sajēgas par būvniecību un tādēļ arī neiesaistos diskusijās par šo tēmu. (Manuprāt mēs pārāk bieži veidojam un izsakam spriedumus, kas balstīti uz citu, tikpat neprofesionālu, bet runāt gribošāku, cilvēku spriedumiem.)

Tas, kas mani šajās dienās uzrunāja bija cilvēku vienotība. Jau rakstīju Twitterī par atmosfēru asins nodošanas punktā, kurā biju iegriezies. Cilvēki nāca, stāvēja rindā, komunicēja un tam visam pamatā bija fantastiska vienotība. Uz katru, ko puisis reģistrācijā pieņēma, bija divi telefona zvani, kuros viņš aicināja interesentus ierasties un nodot asinis citu dienu. Un neviens nekurnēja, ka viņu apkalpotu pārāk lēnu.

Nelaime viennozīmīgi satuvina cilvēkus un liek aizdomāties par svarīgo mūsu dzīvē, par drošību un dzīvību. Bet kādēļ tam ir tik īsa un šaura perspektīva? Gandrīz visi šobrīd ar līdzjūtību uzlūko Maximas un citu veikalu pārdevējas, bet vai pēc nedēļas atkal nebūs neapmierināti uzbraucieni? Visi sūdzās par Maximas apsargu bezatbildību neevakuējot cilvēkus, bet tai pat laikā māte var vilkt pie katras rokas pa bērnam pāri Brīvibas ielai starp krustojumiem, lavierējot starp mašīnām. Braukt pa šoseju ar auto, pārsniedzot atļauto ātrumu un ļaut savam bērnam nepiesprādzētam lēkāt pa aizmugures sēdekli.

Lielākā daļa noteikumu ir rakstīti ar asinīm. Bet bieži vien mēs negribam tos ievērot, kamēr neieraugām tos uzrakstītus ar mūsu tuvinieku asinīm. Nozīmīgākā mūsu dzīves daļa ir mīlestība – pret mūsu radiem, pret svešiem cilvēkiem, un Dievu. Bet bieži vien mēs to nesaprotam, kamēr neieraugam, ka mums nav mīlestības un ir zudusi iespēja to atjaunot vai izveidot.

Mana lūgšana pēc šīs traģēdijas būs par to, lai mūsu tauta spētu saglabāt vienotību arī tad, kad sēras būs beigušās. Lai mēs spētu mācīties ne tikai no personīgām nelaimēm, bet arī no mūsu kopējām traģēdijām. Lai atskanot signalizācijai, mēs kopīgi pamestu ēku, nevis turpinātu iepirkties, lai mēs bērniem mācītu un, galvenais, rādītu priekšzīmi, ka satiksmes noteikumi nav izdomāti, lai mūs ierobežotu, bet lai mūs pasargātu. Un pāri visam, lai mēs saprastu, ka mīlestība ir tas, ko nevar nopirkt, vai nopelnīt, mīlestība ir tas, ko var tikai izdzīvot!

Dieva svētību visiem, šai pārdomu un izvērtēšanas laikā!

Vēlies par to parunāt?