Vai zināji, ka Tavs uzvārds franču valodā nozīmē trusis?

Lapin-smileVai atceries manu iepriekšējo bloga ierakstu? To, kuru nerakstīju es pats? Šeit ir solītā otrā
daļa – Ārona Lapiņa Latvijas apmeklējuma dienasgrāmata!


„Hei, vai zini, ka franciski tavs uzvārds(Lapin) tulkojas kā trusis?”

„Jā.”

„Nezināju,ka tavi senči ir bijuši franči.”

„Nav jau arī, tas ir latviešu vārds.”

„Tu tikko teici,ka tas ir franču.”

„Tas ir tāds pats kā franču vārds, tikai latviski Lapiņš.”

„O-ou..”

22 gadus man nav bijusi reāla saikne ar vietu, no kuras esmu nācis, tās cilvēkiem, ģimeni, līdz ar to es neizjutu pret to nekādas emocijas. Biežāk mani lūdza parādīt Latvijas atrašanos kartē, nevis informāciju par pašu valsti ka tādu, kas arī labi, jo skaidri zināju, kur tā atrodas. Mana identitāte veidoja kaut kas, ar ko man nebija nekāda sakara, nevienas atmiņas. Šā gada janvārī man radās izdevība šo saikni veidot pašam pa tiešo, balstītu uz kopīgām interesēm, savstarpēju palīdzību, godīgām sarunām, nevis uz putekļainām fotogrāfijām no pagātnes vai projektiem par Latviju skolā. Nedēļas un mēnešus pirms ierašanās Rīgā es pavadīju pārdomādams mūsu ierašanos un apcerot mūsu izredzes uz veiksmi. Cik daudz mēs patiesība zinām par vectēva ģimeni? Vai Edgars un Jānis bija vienīgie bērni? Kad Edgars pārcēlās dzīvot uz Vāciju? Ar ko lai sāk dzimtas meklējumus? Vai jūsuprāt mums izdosies atrast radiniekus?
Man bija dažas idejas par atbildēm uz šiem jautājumiem un maz pārliecības par mūsu izredzēm, bet tieši pats meklēšanas process bija tāds piedzīvojums, ko es mūžam neaizmirsīšu!

Mums brauciena iznākumu Latvijā sekmēja daudz un dažādi aspekti, bet pats galvenais no tiem bija Mārtiņa Zabarovska iesaistīšanās un palīdzēšana man un tētim.Viņš veltīja savu laiku, daudz stundu un pūļu, lai ikreiz pārliecinātos, ko mēs noskaidrojām, vai esam uz pareizā ceļa, lai atklātu kaut mazāko saikni ar mūsu ģimeni un es zinu,ka mūsu ģimene būs vienmēr viņam pateicīga.

Otrdiena.
Lidojums no Prestwick. Tiešām nav slikti- mums ar tēti bija vesela brīva rinda, jo lidmašīna nebija pilna. Noķertais (Expedia ieteiktais) koši zaļais AirBaltic taksi mūs aizved taisnā ceļā uz viesnīcu „Konventa sēta”. Jauka istaba, plašums, labas gultas, atpūta.

Trešdiena.
Bija agrs rīts. Iekoduši brokastis bijām gatavi Mārtiņa zvanam. Ļoti patīkams pārsteigums brokastīs – tās veidoja pirmos iespaidus fantastiskajai latviešu kulinārijas pieredzei. Atpakaļ uz numuriņu, kurš jau uzkopts, sakārtots, kas pozitīvi raksturīgi Baltijas reģionā. Lejā vestibilā satikām Mārtiņu un noskaņojums lielisks. Ejot uz Mārtiņa auto cauri vecpilsētai, es aptvēru, ka Rīga, ko biju redzējis fotogrāfijās, ir dzīva un ārkārtīgi skaista. To sauc par Vecrīgu, neliela pilsētas daļa, kuru ieskauj mūsdienīgas celtnes- no Zelta tilta un (Zelta) bibliotēkas līdz zili izgaismotajam dzelzceļa tiltam. Mārtiņa cienījamais Opel Astra – mūsu kaujas rati meklējumu ceļā. Šorīt izmetām līkumu pa pilsētu, lai nosistu laiku pirms arhīva atvēršanās, pabraucām gar dažām apskates vietām, tostarp „Pentagonam”, Operas teātrim, piemineklim Otrajā Pasaules karā kritušajiem padomju karavīriem. Atpakaļ uz arhīvu, kur mēs ar tēti ieinteresēti vērojām Mārtiņa un darbinieces dialogu. Protams, nekādas saprašanas mums no tā, bet lūkojamies uzmanīgi no sejas uz seju, it kā mums viss būtu skaidrs. Izrādās, ka mums vajadzīgajā arhīva nodaļā šodien ātrāk par pēcpusdienu netiksim, tāpēc atpakaļ uz kaujas ratiem. Vēl daži apskates objekti pa ceļam- uzmetot acis uz pieminekli,kas cildina kritušos sacelšanās cīņās par Latvijas neatkarību (1918-1920), skulptūru vēsturiskā nozīme ir kā pavediens un orientieris mūsu meklējumiem, liecība, cik nozīmīgs ir šis mums svarīgo datu vākšanas un radu atklāšanas ceļš.
Kopīgās pusdienās mums pievienojās arī Mārtiņa sieva Ieva, kurai iebraucām pakaļ darbā un devāmies uz „Lido”. Pirms šīs radu meklēšanas pieredzes, es pat iedomāties nevarēju, ko gaidīt šeit garšas apmierināšanas ziņā.Es noteikti nebiju gaidījis „Lido”.Mēs atklājām milzīgu salātu bāru, svaigu dārzeņu , gaļas, kartupeļu, rīsu u.c. sastāvdaļas bezgalīgos daudzumos un gandrīz nebeidzamā ēdienu izvēlē. Izvēlies daudz no tā, kas tev garšo vai maz (daudz) no visa. Mūsu otrs lielākais garšas pārsteigums no šī ceļojuma.
Izlaiduši Ievu pie darba, mēs atgriežamies arhīvā. Tur Mārtiņš palīdzēja saprast, kuri ieraksti varētu attiekties uz mums un aizpildīja oficiālas datu pieprasījumu veidlapas. Iegūt 1935.un 1941.gadu tautas skaitīšanas datus bija mūsu galvenais mērķis, kā arī ierakstus par īpašumiem Bauskas reģionā. Uzzinot, ka ierakstu mapes uz mūsu datu pieprasījumiem, būs pieejamas apskatei nākamajā dienā, Mārtiņš aizveda mūs atpakaļ uz viesnīcu. Pēcpusdienas atpūta. Vakarā mēs atradām Jac`k. Tajā mums pasniedza aukstu latviešu alu un pa TV rādīja hokeju, mēs ar Jac`k kļuvām par draugiem.

Ceturtdiena.
Rīts ar brokastīm. Es patiešām varētu ēst šādas kontinentālās brokastis KATRU RĪTU VIENMĒR. Cēlušies un vēlušies ar paceltām galvām devāmies satikt Mārtiņu. Atpazīstamākais un viegli pamanāmais piemineklis? Brīvības un Neatkarības piemineklis. Izcili. Atpakaļ ratos, mēs dodamies iekarot arhīvu. Arhīva mapes no `35. un `41.gada tautas skaitīšanas ir sagādātas un pēc pāris veidlapu parakstīšanas ķeramies pie meklējumiem. Neskaitot to, ko mēs atklājām, visstiprāk atmiņās no šī meklējumu procesa man iespiedusies papīra smarža. Papīrs bija plāns, ar vecuma radītiem krāsu traipiem un no biežas šķirstīšanas izdilušām malām. Bet šī smarža man vairāk kā jebkas cits lika saprast, ka mums ir darīšana ar kaut ko vairāk nekā statistiku, nekā iedzīvotāju reģistru. Daļiņa no manas pagātnes bija tur, daļiņa no manis. Šajās grāmatās atradām datus par mūsu ģimeni – Augusts un Anne, viņu dēli Edgars, Arnolds un Jānis. Tā kā dzimtas dati sniedzās tikai līdz 1941.gadam, tālākos meklējumus vajadzēja fokusēt ap dzīvesvietām. Mārtiņš atgriežoties arhīvā no darba atrod mūs aizrautīgus sajūsmā par mūsu atradumiem. Pārtraukums „Lido”, lai apspriestu mūsu turpmāko rīcību. Pusdienojot dabīgi rodas jaunas idejas meklējumiem, līdz Mārtiņš piezvana Ceraukstes pašvaldības darbiniekam, lai noskaidrotu, vai tur vēl dzīvo kāds ar uzvārdu Lapiņš. Laipnais ierēdnis uzreiz nevar atcerēties, bet solās apjautāties apkārtējiem. Pēc pusdienām Mārtiņš mūs atkal izlaiž pie Brīvības pieminekļa un mēs par spīti aukstajam un nemīlīgajam laikam nolemjam doties augšā Pēterbaznīcas tornī baudīt panorāmas skatu uz vecpilsētu. Acīmredzot, tornis un tā smaile tika ļoti bojāti un tā kāpnes aizstātas ar liftu, mēs ar tēti kāpjam liftā un ceļamies augšup pilsētas apskatei. Aukstais, lietainais, vējainais
laiks neizbojāja neticamo skatu uz pilsētu no torņa. Daugava, cepelīnu angāri, Samsung tornis, Okupācijas muzejs, Doma baznīca – viss bija ietverts skatā no augšas. Pēc īsas snaudas viesnīcā, KHL mūs sauc un mēs atgriežamies Jac`k.

Piektdiena:
Šis rīts atrada mūs pabrokastojušus, nodušojušos un gatavus doties ceļojumā ar auto. Mārtiņš mūs sagaida un mēs dodamies uz Jelgavu, lai piekļūtu jau padomju ēras arhīviem. Lai arī jau esam dzirdējuši, ka piekļuvei pie tiem vajadzīgs iepriekšējs rakstisks pieteikums, lai izsniegtu vajadzīgo informāciju, seko ilgas sarunas par un ap to, ko mēs būtu varējuši pieprasīt un iegūt, līdz mēs izlemjam pārskatīt arhīva dokumentu saturu paši. Darbiniece bija ļoti pretimnākoša mums šajā procesā. Kopā ar Mārtiņu viņi izdomāja, kur būtu visnoderīgāk
meklēt potenciālos pavedienus. Šeit mēs redzējām, ka Edgars atstājis ģimenes māju starp 1941. un 1945. gadiem, ka viņa jaunākais brālis Jānis apprecējās, un viņam piedzima dvīņu meitas 1955.gadā un vēl viena meita 1957.gadā. Mēs uzzinājām, ka Jānis pēc šķiršanās no sievas pārcēlies uz pilsētu, vēlāk atkal atgriezies pagastā ar civilsievu. Šeit mēs atklājām kādu dzimtas atzaru, par kuru iepriekš mums nebija zināms PILNĪGI NEKAS. Līdz šim mans tētis domāja, ka bijis vecākais ģimenē, tikai tā nebija. Skolēnu reģistra ierakstu pētīšana, dzimtas mājvietas meklēšana, kā arī sekošana mana tēva onkuļa (vectēva brāļa) gaitām mūs noveda līdz izsalkumam un pusdienu galdam. Braucām paēst un atpakaļ uz Rīgu pēc vakardienas atklājumu dokumentālajām kopijām. Nu ceļš mums bija uz Bausku – galveno pilsētu, kuras rajonā kādreiz bija mūsu dzimtas mājas. Pagasta teritoriālais sadalījums ir vairākkārt mainījies 60 gadu laikā un pat,ja mēs zinājām, ka vectēvs dzīvoja Ceraukstē, mēs nemaz nebijām pārliecināti, ka šī zeme joprojām IR Ceraukstē. Iekarsuši
meklējumos un atklājumos , mēs spējām sajust tuvumu, pārvaramu plaisu starp ierakstiem, kas mums rokās ar liecībām par cilvēku esamību un šo cilvēku sasniedzamību.
Šajā mūsu meklējumu posmā nāca pārsteidzošākais – pašvaldības namā mums sniedza nenovērtējamu un pilnībā sasniegta mērķa sajūtu. Runājot ar pagasta grāmatvedi, atklājās, ka viņš ir personīgi pazinis Jāņa meitas, manu paša ģimeni un gājis vienā skolā pāris klases augstāk. Un tad no blakus telpas atgriezās Mārtiņš, kuram zemes mērnieku birojs apejot likumu, lai nāktu pretī mums, iedevis pilnus personvārdus ar visām radu adresēm.
Wow. Šie vārdi.. tie pieder cilvēkiem, kuri neko nezina par mūsu eksistenci. Par kuru esamību līdz pat šodienai mēs neko nezinājām. Tomēr viņi pieder ģimenei, tie vairs nešķita tik anonīmi.

Klauvējot pie durvīm biju pārsteigts par to, cik maz man ir ko teikt. Ko mums jautāt? Ko mums stāstīt? Kā mums kontaktēties turpmāk? Pārsvarā es klusēju un neko neteicu. Es stāvēju un es klausījos un man šķita šī sieviete varētu mani uztvert kā svešinieku. Mēs nezinājām neko viens par otru, mums nebija kopīgu atmiņu, bet, kad Mārtiņš viņai pateica mūsu vārdus, kaut kādas emocijas pārskrēja viņas sejai. Atzīšana? Izpratne? Bailes? Šaubas? Pēc dažām neveiklām minūtēm ar jautājumiem un fotogrāfiju kopīgu apskatīšanos mēs
atvadījāmies un devāmies pa sniegu atpakaļ. Es nezinu, ko viņa domāja, bet zinu, ka pēc mazāk kā trīs meklējumu dienām, mana ģimene bija dubultojusies.

Vakariņās mūs uzņēma Deniss un Betija, neticami cēlsirdīgs un nesavtīgs amerikāņu misionāru pāris Latvijā. Mēs dalījāmies vakariņās ar Mārtiņa draudzi un nevarētu justies vēl jaukāk uzņemti.

Vēlies par to parunāt?