Viņš sauca mani – Dēls

DelsŠo ierakstu nerakstīju es. To rakstīja Edgars Lapiņš. Es viņu satiku, kad viņš kopā ar savu dēlu Āronu meklēja savas dzimtas saknes šeit Latvijā. Es ļoti vēlējos dalīties šajā stāstā ar Jums un tādēļ lūdzu, lai viņš to uzraksta priekš mana bloga!

Mans tēvs sauca mani – Dēls. Tas ir latviešu vārds.
Kad es augu Ontario kopā ar Mammu, Tēvu un divām jaunākām māsām, mēs reti kad runājām par mana Tēva pagātni. Kad mēs runājām (un tas nenotika bieži), viņš stāstīja par savu jaunību, kad viņš un viņa vecākais brālis Edgars (no kura es esmu ieguvis savu vārdu) smagi strādāja ģimenes saimniecībā.Viņš stāstīja par dažādām trakām lietām, ko viņi darīja. Piemēram paštaisītu karuseli uz ledus, kas tevi aizlidināja pa gaisu, ja neturējies no visa spēka. Tās bija mana tēva mīļākās atmiņas un vienīgās laimīgās atmiņas, ar kurām viņš dalījās. Vai varbūt tās bija vienīgās?
Mans tēvs piedzima 1924. gada jūnijā. Tā pat kā citur Eiropā, ekonomiskā situācija bija samērā smaga. Manam vectēvam piederēja saimniecība un bija divi jauni dēli, kas tajā strādāja. Trešais dēls piedzima apmēram 10 gadus pēc mana tēva dzimšanas; mans onkulis Jānis.1935. gada tautas skaitīšanas dati Latvijas arhīvos, ko mēs apmeklējām (es un mans DĒLS) rāda visu ģimeni neskartu. Kad nākamā tautas skaitīšana tiek veikta 1941. gadā, tajā jau ir robs. Mans tēvs ir devies prom, vai ticis aizvests līdzi Krieviem vai Vāciešiem? mans tēvs nekad nestāstīja par laikiem, kad Latvija bija kaujas lauks un ģimenes saimniecība bija frontes līnijā. Kaut kā viņš šo laiku pārdzīvoja un 40. gadu beigās nonāca Skotijā. Neviens nezin kā un arī viņš nekad nav to stāstījis. Kad mēs pēdējo reizi apmeklējām Skotiju mans Onkulis Kenedijs (manas Mātes brālis) atcerējās rētas un važu pēdas uz mana tēva potītēm.
Mans tēvs īrēja istabiņu Nikol rezidencē (manas mātes ģimenes) tur viņš satika manu mammu. Viņi apprecējās 1952. gadā (viņai bija tikai 16!) un emigrēja uz Kanādu. Viņi ieradās Monreālā ar kuģi un devās uz rietumiem, uz Vinzoru, Ontario, lai lasītu tomātus un sāktu jaunu dzīvi.
Pēc gadiem mana mamma atklāja, ka mans tēvs sūtīja naudu savam vecākajam brālim Austrumvācijā. Sarakste bija pavirša. Kādā brīdī viņi saņēma vēstuli no Edgara ar lūgumu pārtraukt sazināties. “Cilvēki skatās un lasa tavas vēstules. Tas var man radīt problēmas.”
Ar to arī beidzās mana tēva kontakti ar ģimeni. Viņš nekad neuzzināja savu vecāku likteni. Vairāk nebija nekādu kontaktu ar vecāko brāli; un jaunāko brāli viņš knapi pazina, jo tad, kad mans tēvs aizbrauca, viņš vēl bija mazs.
Līdzīgi, kā daudzi citi, no kara plosītās Eiropas, kas bija pieauguši pārāk ātri, mans tēvs nesa savu slogu un atmiņas noglabātu dziļi sevī. Tas izpaudās kā pārmērīga alkohola lietošana un vardarbība pret tiem, ko viņš mīlēja. Zinot tikai smagu darbu, brīvdienas viņam nozīmēja tikai papildus iespēju piestrādāt novācot tabaku.
Mēs ar māsām īpaši netiecāmies pēc materiālām lietām. Bet mūsu ģimene bija citāda. Tagad es esmu vecāks un laimīgs par to, ka man brīnišķīga sieva un divi bērni. Es domāju par to, ko mans tēvs pārcieta un to cenu, ko viņš samaksāja, lai es varētu baudīt šo greznību. Mani pārņem vainas sajūta par to, ka es neesmu sapratis šīs sāpes. Es jūtos pateicīgs par viņa ciešanām. Ja to nebūtu, vai es būtu tik veiksmīgs? Man ir neērti par to, ka kaunējos par viņa lauzīto angļu valodu un par to, ka nenovērtēju viņa fantastiskās tehniskās dotības.
Šogad janvārī es ar savu dēlu devos uz mana tēva dzimteni, lai mēģinātu atrast kādus ierakstus par manu ģimeni. Mēs īpaši necerējām atrast kādu dzīvu radinieku. Nelielā valsts Latvija, tās galvaspilsēta Rīga, ziemeļu Parīze. Laikā no 1935. līdz 1945. gadam, kad valsti plosīja karš, tika izjauktas ģimenes un vīrieši un sievietes tika nosūtīti tur, kur režīmam bija nepieciešami papildspēki. Vairāk kā trešdaļa iedzīvotāju ir pazudusi, un jaunais režīms mēģina iznīcināt Latvijas kultūru.
Lai arī viņš to nekad neteica, es zinu, ka mans tēvs lepojās, ka ir Latvietis. Ko vēl viņš man nepateica? Ko vēl viņš pazaudēja un ko paņēma līdzi kapā?
Es to nekad neuzzināšu, bet viņš mani sauca Dēls.

Vēlies par to parunāt?