Vai lobēšana ir legalizēta korupcija?

Dažādu notikumu sakarā atkal aizomājos par lobēšanu un korupciju. Lai atcerētos, ko par šo jautājumu domāju 5 gadus atpakaļ – sameklēju savu eseju, ko rakstīju studējot politikas zinātni LU. Un jāatzīstas ka nekas daudz manos uzskatos nav mainījies. Joprojām uzskatu ka reglamentējot lobēšanu būtu iespējams lēmumu pieņemšanā iesaistīt plašāku sabiedrības daļu un ierobežot korupciju. Labprāt uzzinātu arī Jūsu domas par šo jautājumu. Esejas oriģināls ar visām atsaucēm ir atrodams te: Eseja Vai lobēšana ir legalizēta korupcija?

Jautājums par lobēšanu un korupciju šobrīd ir diezgan aktuāls. Sabiedrība ir sapratusi, ka pie mums šī joma nav sakārtota, un to, ka ir nepieciešams kaut ko darīt, lai šo jomu sakārtotu. Šim jautājumam savu uzmanību ir pievērsušas tādas organizācijas, kā „Sabiedrība par atklātību – DELNA” (Karīna Janova „Lobēšana ir jāreglamentē: Pasaules pieredze un ieteikumi Latvijai”), politologs Valts Kalniņš, kas ļoti daudz pētījis korupciju un lobēšanu Latvijā („Korupcijas novēršanas politika Latvijā: problēmas un izredzes”, „Parlamentārā lobēšana starp pilsoņa tiesībām un korupciju”). Daudz par šo jautājumu ir runāts arī Eiropas Savienības sakarā („Pirmsiestāšanās procesa ES monitorings: Korupcija un pretkorupcijas politika. Ziņojums Latvija.”) Lasot par šo jautājumu man radās viedoklis, ka pareizi organizēta un uzraudzīta, lobēšana var palīdzēt valsts attīstībai un veicināt plašākas sabiedrības ietekmi uz politisko lēmumu pieņemšanu.
Lai labāk varētu spriest, par šo jautājumu, vispirms jānoskaidro, ko saprotam ar vārdu „lobēšana”. Karīna Janova pētījumā Sabiedrībai par atklātību – Delna, dod šādu skaidrojumu: Lobēšana ir informācijas sniegšana lēmumu pieņēmējiem, ņemot vērā to, ka ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus, saņemt un izplatīt informāciju un idejas. Leģitīma lobēšana ir informācijas un ideju izplatīšana ar mērķi ietekmēt ar likuma pieņemšanu saistītos viedokļus un pamudināt amatpersonas un deputātus lobētājam vēlamai rīcībai. Savukārt korumpēta lobēšana ietver amatpersonu vai deputātu ietekmēšanu ar naudas maksājumu vai citu labumu palīdzību vai, ja lobēšanas rezultātā pieņemtais lēmums ir pieskaņots kādām šaurām atsevišķām interesēm.1 Valts Kalniņš savā pētījumā lobēšanu definē šādi: Lobēšana ir privātu personu mijiedarbība ar valsts vai pašvaldību institūcijām, lai panāktu kāda lēmuma (ne)pieņemšnu vai darbības (ne)veikšanu šo privāto personu vai trešo personu interesēs. 2 Šo definīciju par precīzāko no līdz šim dzirdētajām uzskata arī 8. Saeimas deputāts, sociālo zinātņu maģistrs tiesību zinātnē Dzintars Rasnačs.3
Lai lobēšanu varētu salīdzināt ar korupciju, mums jānoskaidro arī ko nozīmē vārds „korupcija”. Lai arī Valts Kalniņš savā pētījumā „Tiesu vara un korupcija” atzīst, ka „Nedz tiesību zinātnē, nedz sociālajās zinātnēs nav panākta vienošanās par precīzu un visaptverošu korupcijas definīciju.”4 Tāpēc pieņemsim korupcijas definīciju, kā tā definēta Korupcijas novēršanas likumā: „Korupcija šā likuma izpratnē ir valsts amatpersonas dienesta stāvokļa pretlikumīga izmantošana nolūkā gūt materiāla vai cita rakstura labumus.” (2. pants)5
Lielā sabiedrības daļā lobēšana tiek pielīdzināta korupcijai un tiek uztverta negatīvi. Arī Valts Kalniņš savā pētījumā „Parlamentārā lobēšana starp pilsoņa tiesībām un korupciju” norāda uz šādu negatīvu sabiedrības attieksmi: „Vienlaikus krietna daļa Latvijas iedzīvotāju politikas procesu, kurā notiek šī stihiskā lobēšanas attīstība, uzlūko ar neuzticību un pat klaji noraidošu attieksmi, paši juzdamies atstumti. Latvijā – līdzīgi kā daudzās citās valstīs – vārdam “lobēšana” cilvēku uztverē nereti ir negatīvas blakusnozīmes, kas saistās ar korupciju, uzpirkšanu, draugu būšanu un citām politikā sastopamām nevēlamām parādībām. Šai negatīvajai attieksmei no vienas puses ir pamats, jo Latvijā lobēšanā ļoti liela nozīme bijusi korupcijai.”6 Mana pārliecība pētot šo jautājumu ir tāda, ka korupcija ir tikai viens no lobēšanas veidiem – tā sauktā neētiskā lobēšana, kas ,kā zināms, mūsu valstī ir aizliegta ar likumu. Nevar lobēšanu pielīdzināt tikai vienam tās veidam, jo ir daudz citu legālu lobēšanas veidu piemēram – Partiju finansēšanu,: finansējot tās partijas, kas pārstāv un deklarē intereses, kas sakrīt ar ieinteresētās personas interesēm līdz ar to skaidri redzams kura partija pārstāv lobētāja intereses. Palīdzot formulēt argumentus, lai tiktu atbalstīts vai neatbalstīts kāds lēmums. Sagatavot priekšlikumus interesējošajam likumprojektam. Kā redzams lobēšana var būt līdzeklis kvalitatīvu lēmumu pieņemšanai un nepareizi būtu to pielīdzināt korupcijai. Tāpat, kā nepareizi būtu teikt, piemēram, ka dziesmu apdares ir legāls plaģiātisms. Apgalvojums, ka lobēšana ir legalizēta korupcija, manuprāt, sabiedrības apziņā veido un pastiprina negatīvu attieksmi pret lobijiem un lobēšanu. Pēc maniem uzskatiem un dažādiem materiāliem ko esmu lasījis par šo tēmu, pareizi regulēta un atklāta lobēšana var pat netieši darboties kā līdzeklis pret korupciju.
Ļoti liela nozīme sabiedrības attieksmei pret lobēšanu ir sabiedrības politiskajai kultūrai. Cik, un kā sabiedrība ir gatava piedalīties lēmumu pieņemšanā. Lai labāk apskatītu šo problēmu mēģināju izprast kā lobēšanu regulē citās valstīs. Piemēram, Skandināvija – Skandināvijas valstīs lobēšana nav reglamentēta, jo tur valdošā politiskā kultūra vienkārši nepieļauj tādus gadījumus, ka lēmums varētu tikt pieņemts, nekonsultējoties ar to sabiedrības daļu, kuru šis lēmums skars.7 Neskatoties uz manu pozitīvo attieksmi pret lobēšanu, es tomēr uzskatu, ka šobrīd politiskā kultūra Latvijā vēl nav tāda, lai lobēšanu neregulētu vispār. ASV un Kanādā lobēšana ir reglamentēta ļoti stingri, lai novērstu korupcijas draudus. Lietuvā ir pieņemts likums, kas reglamentē lobēšanu. Lietuvas likums lobēšanu definē kā lobista darbības par atlīdzību, lai ietekmētu grozījumus, papildinājumus likumos, vai panāktu to atcelšanu, jaunu likumu pieņemšanu vai noraidīšanu. Šīm darbībām jābūt iecerētām realizējot likumīgas klienta intereses, un nedrīkst būt pretrunā ar personas tiesībām un valsts vai sabiedrības interesēm.(2. punkts 1. daļa)8 Manuprāt, tas gan ir vairāk likums, kas reglamentē lobēšanu kā uzņēmējdarbības formu un šobrīd vājās kontroles dēļ praktiski nestrādā. Šādu viedokli pauž arī Valts Kalniņš norādot „Lietuvas likumdevēji ir centušies pakļaut lobēšanu tik stingriem noteikumiem kā nekur citur Eiropā. Īstenošanas mehānisma trūkums, iespējams, noved pie pretējā rezultāta, kur lobētāji var praksē neievērot nekādas, pat ne elementārākās prasības.”9 Arī šādi pārāk stingri noteikumi, kurus ir praktiski neiespējami kontrolēt, neveicina lobēšanas kā interešu aizstāvības attīstīšanos. Manuprāt, visveiksmīgākais ir Vācijas piemērs regulējot politisko lobēšanu. Arī Vācijas parlamentā – Bundestāgā interešu grupu pārstāvjiem ir jāreģistrējas. Katru gadu tiek izveidots publiski pieejams to interešu grupu saraksts, kas vēlas izteikt vai aizstāvēt savas intereses parlamentā vai valdībā. Interešu grupai ir jābūt sarakstā, lai tās pārstāvis varētu tikt uzklausīts kādā komitejā vai iegūt caurlaidi, iekļūšanai parlamentā. 10 Arī ES institūcijas ir atvērtas lobētājiem. Mūsu sabiedrības negatīvā attieksme pret lobēšanu reizēm var traucēt aizstāvēt mūsu valsts intereses ES institūcijās. Arī tas, ka sabiedrība starp lobēšanu un korupciju liek vienādības zīmi var radīt problēmas Latvijas uzņēmējiem mēģinot aizstāvēt savas intereses ES. „Šajā sakarā bijušais Eiropas integrācijas biroja vadītājs Edvards Kušners norāda, ka „ja mūsu uzņēmēji lobēšanai Eiropas Savienības institūcijās par pamatu ņems Latvijas pieredzi, no lobēšanas viedokļa tas var būt bīstami.” Latvijas politiskā kultūra atšķiras no ES institūcijās ierastās, kur pat vīna pudeles uzdāvināšana tiek uztverta kā kukuļošana, kas var novest pie pilnīgas uzticības zaudēšanas konkrētajam lobētājam. „11
Kādu labumu lobēšana var dot valstij? Viens no, manuprāt, visvērtīgākajiem lobēšanas veidiem ir izglītošana. Kā atzīst kāds lobētājs, Latvijā uzpirkšanas iespējas paplašinās „Tad, ja lemšanas kompetence ir tik zema, ka jāpakļaujas vadītāja autoritātei”12 Izglītojot, informējot lēmumu pieņemšanā iesaistītās personas, tās mazāk paļaujas uz autoritātēm, līdz ar to piekukuļošanai ir jāpakļauj vairāk personu, un tas apgrūtina iespēju šādā veidā panākt sev izdevīgu lēmumu. Lai informācija būtu pēc iespējas daudzpusīgāka un objektīvāka ir jāveido apstākļi, lai ar lobēšanu varētu nodarboties arī personas kam ir ierobežoti lobēšanas resursi (personīgās un korporatīvās saites), kā arī jārūpējas, lai šis process būtu pārskatāms, mazinātu neētiskās lobēšanas iespējas, palielinātu iespējas lobēt personu grupām, kam ir ierobežoti lobēšanas resursi (nauda, zināšanas un prasmes, personiskās un korporatīvās saites, organizētība).
Mani secinājumi šajā jautājumā ir tādi, ka lobēšana ir jāreglamentē, par šādu iespēju ir jāinformē sabiedrība, kā arī jāizglīto sabiedrība par to, ka lobēšana un korupcija nav viens un tas pats! Es par lobēšanu uzskatu arī sava viedokļa paušanu piemēram ar mediju starpniecību, kas var ietekmēt sabiedrisko domu. Līdz ar to tiesības lobēt mums dod mūsu valsts pamatlikums – Satversme, kurā ir noteikts, ka Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta (100. pants)13. Šajā sakarā jāpiekrīt politologa Mārtiņa Krieviņa viedoklim publikācijā portālam politika.lv, kur viņš norāda: „Starp lobismu un korupciju nedrīkst likt vienādības zīmi, jo lobēšana ir likumdošanas ietvaros īstenota interešu aizstāvība.”14

Izmantotā literatūra un materiāli:

Katrīna Jonava, Lobēšana ir jāreglamentē: Pasaules pieredze un ieteikumi Latvijai. Sabiedrība par atklātību – DELNA., 2004

Valts Kalniņš, Lobēšana: politikas ietekmēšana starp pilsoņa tiesībām un korupciju, Latvijas Ārpolitikas institūts, Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS, 2005

Dzintars Rasnačs, Lobisms būtu jāreģistrē, bet kā? (publikācija portālā Politika.lv) http://www.politika.lv/index.php?id=110977〈=lv

Valts Kalniņš, Tiesu vara un korupcija., Latvijas Ārpolitikas institūts, Sorosa fonds. Rīga, 2001

Grozījumi korupcijas novēršanas likumā „Latvijas Vēstnesis”, 04.11.1998

Republic of Lithuania Law on Lobbying Activities, 27 June 2000. http://www3.lrs.lt/c-bin/eng/preps2?Condition1=167217&Condition2=

Latvijas Republikas Satversme

Mārtiņš Krieviņš, Lobisms: interešu aizstāvība nevis korupcija (Publikācija portālā Politika.lv) http://www.politika.lv/index.php?id=105428〈=lv

Vēlies par to parunāt?