Kas ir ļaunāk, kā būt atlaistam no maksāt nespējīga uzņēmuma?

Un vai vispār var būt ļaunāk? Diemžēl jāsaka, ka bieži vien ļaunāk ir būt šā uzņēmuma īpašniekam. Valsts mēģina rūpēties par bezdarbniekiem. Vai tas sanāk, tas jau ir cits jautājums. Diemžēl par maksātnespējīgo uzņēmumu īpašniekiem neviens nerunā.

Ļoti daudz mazo un vidējo uzņēmumu īpašnieku dibināja savus uzņēmumus, ieguldot visu, kas viņiem piederēja. Un tā, ka bieži ar to nepietika, bankām tika dotas arī personīgās garantijas. Tie uzņēmēji, kas deva savas personīgās garantijas, diez vai bija tie, kas dibināja uzņēmumus ar domu kādu apkrāpt. Viss bija jauki un skaisti, kamēr valstī un pasaulē neiestājās krīze.

Tagad valstī runā par dažādu krīzes skartu cilvēku grupu aizsardzību – ir jāaizstāv vēl eksistējošie uzņēmumi, ir jāpalīdz bezdarbniekiem, kā arī hipotekāro kredītu ņēmējiem, bet diemžēl neviens nerunā par to, ka būtu jāaizstāv arī maksātnespējīgo uzņēmumu īpašnieki. Līdzko uzņēmums vairs nav spējīgs maksāt nodokļus, tā tas vairs nevienam neinteresē.

Tiem, kas nav mēģinājuši veidot savu uzņēmumu, iespējams, šo manu vēstuli būs grūti saprast. Bet šāda uzņēmuma īpašnieki bieži vien paliek ar bankrotējošu uzņēmumu un bankrotē arī kā privātpersonas, jo bankas, protams, neatsakās no privāto uzņēmumu īpašnieku galvojumu realizēšanas.

Bieži vien valda uzskats, ka uzņēmēji savu jau paspējuši saraust «treknajos» gados. Diemžēl visi, kas ir nodarbojušies ar uzņēmējdarbību, zina, ka pirmie gadi paiet nevis «raušot», bet ieguldot – savu naudu, darbu, laiku un veselību.

Šīsdienas situācijā uzņēmējiem lielākoties nevar pārmest arī pārlieku optimistisku plānošanu. Visdrīzāk tajā brīdī, kad uzņēmums tika veidots vai paplašināts, neviens pat iedomāties nevarēja, par to, kas notiek šodien.

Protams, ka neviens nespieda cilvēkus dibināt savus uzņēmumus un dot bankām privātos galvojumus, bet, kā zināms, neviens nespieda arī ņemt cilvēkiem hipotekāros kredītus vai strādāt celtniecības nozarē.

Vēlies par to parunāt?